Ārsts Edvards Bahs
Edvards Bahs (ārsta uzvārds Bach latviešu valodā tradicionāli tiek atveidots no vācu valodas – Bahs, taču dažkārt literatūrā ir arī sastopama ārsta uzvārda atveide no angļu valodas, piemēram, Bačs) dzimis 1886. gada 24. septembrī Moselijā (Moseley), netālu no Birmingemas, velsiešu ģimenē kā vecākais no trim bērniem. Vēlme kļūt par ārstu zēnam radās jau bērnībā, jo ikviens, kas cieta – cilvēks, putns vai cita dzīva radība – izraisīja viņā lielu līdzjūtību un vēlmi atbrīvot viņu no ciešanām.
1906. gadā Bahs uzsāka medicīnas studijas Birmingemā un pabeidza Londonā 26 gadu vecumā ar ārsta ķirurga diplomu. Studiju laikā topošais ārsts mēdza stundām ilgi sēdēt pie slimnieku gultas, vērojot pacientus. Viņš redzēja, ka ārstēšana bieži vien bija sāpīgāka par pašu slimību, un tāpēc viņā nostiprinājās pārliecība, ka īstai ārstēšanai jābūt maigai un nesāpīgai.
Pēc pamatstudiju beigšanas 1913. gadā Bahs ārsta karjeru uzsāka Londonas Universitātes slimnīcā kā neatliekamās medicīniskās palīdzības ārsts, vēlāk strādāja par ķirurgu. Saprotot, ka ķirurģija sniedz cilvēkam tikai īslaicīgu atvieglojumu un tās uzmanības centrā atrodas tikai slimības izpausme, Bahs drīz vien pievērsās „maigākai” medicīnas jomai un 1915. gadā kļuva par bakteriologa asistentu. Turpmākos četrus gadus ārstu saistīja pētījumi par zarnu baktērijām un to saistību ar hroniskām slimībām. Dr. Bahs veica novatorisku atklājumu – ja no hroniski slima cilvēka zarnās mītošajām baktērijām pagatavo vakcīnu (vakcīnu terapija 20. gs. sākumā bija populāra ārstēšanas forma) un injicē šī cilvēka asinīs, pacienta organisms attīrās no indes, ko radījušas baktērijas un kas izraisījušas hronisko slimību. Iegūtie rezultāti bija pārsteidzoši labi. Hroniski slimie ne tikai atveseļojās, bet jutās tik labi, kā vēl nekad savā mūžā. Lai gan šī metode sniedza izcilus rezultātus, E. Bahu neapmierināja injicēšanas process, jo tas nozīmēja adatas dūrienu ādā, kura dēļ slimnieks izcieta sāpes, un dūriena vieta nereti pietūka, tāpēc viņš mērķtiecīgi un nenoguris strādāja, lai savu atklājumu uzlabotu un vienkāršotu.
1906. gadā Bahs uzsāka medicīnas studijas Birmingemā un pabeidza Londonā 26 gadu vecumā ar ārsta ķirurga diplomu. Studiju laikā topošais ārsts mēdza stundām ilgi sēdēt pie slimnieku gultas, vērojot pacientus. Viņš redzēja, ka ārstēšana bieži vien bija sāpīgāka par pašu slimību, un tāpēc viņā nostiprinājās pārliecība, ka īstai ārstēšanai jābūt maigai un nesāpīgai.
Pēc pamatstudiju beigšanas 1913. gadā Bahs ārsta karjeru uzsāka Londonas Universitātes slimnīcā kā neatliekamās medicīniskās palīdzības ārsts, vēlāk strādāja par ķirurgu. Saprotot, ka ķirurģija sniedz cilvēkam tikai īslaicīgu atvieglojumu un tās uzmanības centrā atrodas tikai slimības izpausme, Bahs drīz vien pievērsās „maigākai” medicīnas jomai un 1915. gadā kļuva par bakteriologa asistentu. Turpmākos četrus gadus ārstu saistīja pētījumi par zarnu baktērijām un to saistību ar hroniskām slimībām. Dr. Bahs veica novatorisku atklājumu – ja no hroniski slima cilvēka zarnās mītošajām baktērijām pagatavo vakcīnu (vakcīnu terapija 20. gs. sākumā bija populāra ārstēšanas forma) un injicē šī cilvēka asinīs, pacienta organisms attīrās no indes, ko radījušas baktērijas un kas izraisījušas hronisko slimību. Iegūtie rezultāti bija pārsteidzoši labi. Hroniski slimie ne tikai atveseļojās, bet jutās tik labi, kā vēl nekad savā mūžā. Lai gan šī metode sniedza izcilus rezultātus, E. Bahu neapmierināja injicēšanas process, jo tas nozīmēja adatas dūrienu ādā, kura dēļ slimnieks izcieta sāpes, un dūriena vieta nereti pietūka, tāpēc viņš mērķtiecīgi un nenoguris strādāja, lai savu atklājumu uzlabotu un vienkāršotu.
1917. gada jūlijā Bahs bezsamaņā saļima uz laboratorijas grīdas. Viņa stāvoklis bija tik nopietns, ka bija nepieciešama steidzama operācija. Atguvis samaņu, E. Bahs uzzināja diagnozi – ļaundabīgs liesas audzējs. Ārsti prognozēja, ka viņam atlicis dzīvot vēl tikai trīs mēnešus.
Taču Bahs dedzīgi vēlējās pabeigt aizsāktos pētījumus, un tas bija jāizdara šajā īsajā laika periodā! Lai gan ārsts vēl bija vārgs un tikko atsāka staigāt, viņš tomēr atgriezās slimnīcas laboratorijā un tik ļoti iedziļinājās savos pētījumos, ka gaisma viņa laboratorijas logā tika saukta par „gaismu, kas nekad neizdziest”. Kad bija pagājuši noteiktie trīs mēneši, Bahs secināja, ka viņš ne tikai uzveicis slimību, bet kļuvis arī stiprāks un jūtas labāk nekā pirms operācijas. Paziņas bija pārsteigti par tik veiksmīgu atveseļošanos. Kolēģis, kurš pēc piedalīšanās operācijā bija devies uz fronti, pēkšņi satiekot Bahu uz ielas, iesaucās: „Dievs žēlīgais! Bah, tu vēl dzīvs?” Vēlāk, analizēdams savu atveseļošanos, E. Bahs konstatēja, ka mērķtiecība un aizrautīgā darbošanās bija tie faktori, kas palīdzēja viņam atgriezties dzīvē.
Taču Bahs dedzīgi vēlējās pabeigt aizsāktos pētījumus, un tas bija jāizdara šajā īsajā laika periodā! Lai gan ārsts vēl bija vārgs un tikko atsāka staigāt, viņš tomēr atgriezās slimnīcas laboratorijā un tik ļoti iedziļinājās savos pētījumos, ka gaisma viņa laboratorijas logā tika saukta par „gaismu, kas nekad neizdziest”. Kad bija pagājuši noteiktie trīs mēneši, Bahs secināja, ka viņš ne tikai uzveicis slimību, bet kļuvis arī stiprāks un jūtas labāk nekā pirms operācijas. Paziņas bija pārsteigti par tik veiksmīgu atveseļošanos. Kolēģis, kurš pēc piedalīšanās operācijā bija devies uz fronti, pēkšņi satiekot Bahu uz ielas, iesaucās: „Dievs žēlīgais! Bah, tu vēl dzīvs?” Vēlāk, analizēdams savu atveseļošanos, E. Bahs konstatēja, ka mērķtiecība un aizrautīgā darbošanās bija tie faktori, kas palīdzēja viņam atgriezties dzīvē.
1918. gadā gripas epidēmija prasīja vairāk nekā 20 miljonu cilvēku dzīvību. Edvarda Baha prātu nodarbināja kāds svarīgs jautājums: kas cilvēku padara uzņēmīgu pret slimībām? Kāpēc citi saslimst, bet citi ne, kaut arī visi pakļauti vienādam infekciju riskam? Pacientu novērojumi ārstam ļāva secināt, ka uzņēmību pret slimībām un slimības iznākumu būtiski ietekmē pacientu emocionālais stāvoklis. Baiļu pārņemtajiem bija vislielākās iespējas saslimt un vismazākās izredzes izveseļoties.
1919. gada martā Bahs uzsāka darbu Londonas Homeopātiskās slimnīcas Bakterioloģijas nodaļā par patologu. Šeit viņa rokās nonāca Samuela Hānemaņa – homeopātijas pamatlicēja – darbs „Organons”, kurā Bahs rada apstiprinājumu saviem novērojumiem, proti, cilvēka emocionālais stāvoklis ietekmē saslimšanu un slimības gaitu, tāpēc jāārstē pacients, nevis viņa slimība. Iepazīšanās ar homeopātiju būtiski ietekmēja E. Baha turpmākos pētījumus – vakcīnas tika pagatavotas kā homeopātiskas nozodes (t. s. Baha nozodes) un iedalītas septiņās grupās atbilstoši tam, kā pacienti reaģē uz slimību, respektīvi, atbilstoši pacientu emocionālajam stāvoklim. Fiziskajiem simptomiem uzmanība vairs netika pievērsta. Ārstēšana deva izcilus rezultātus, un Bahs guva apstiprinājumu saviem novērojumiem – slimību patiesie cēloņi meklējami cilvēka psihē.
1919. gada martā Bahs uzsāka darbu Londonas Homeopātiskās slimnīcas Bakterioloģijas nodaļā par patologu. Šeit viņa rokās nonāca Samuela Hānemaņa – homeopātijas pamatlicēja – darbs „Organons”, kurā Bahs rada apstiprinājumu saviem novērojumiem, proti, cilvēka emocionālais stāvoklis ietekmē saslimšanu un slimības gaitu, tāpēc jāārstē pacients, nevis viņa slimība. Iepazīšanās ar homeopātiju būtiski ietekmēja E. Baha turpmākos pētījumus – vakcīnas tika pagatavotas kā homeopātiskas nozodes (t. s. Baha nozodes) un iedalītas septiņās grupās atbilstoši tam, kā pacienti reaģē uz slimību, respektīvi, atbilstoši pacientu emocionālajam stāvoklim. Fiziskajiem simptomiem uzmanība vairs netika pievērsta. Ārstēšana deva izcilus rezultātus, un Bahs guva apstiprinājumu saviem novērojumiem – slimību patiesie cēloņi meklējami cilvēka psihē.
1922. gadā, ārstēšanā gūto panākumu iedvesmots, Londonā, Hārleja ielā Bahs atvēra privātpraksi, savu laboratoriju un konsultāciju telpas cilvēkiem bez ienākumiem. Tomēr arvien vairāk E. Bahu neapmierināja, ka ārstniecības līdzekļi tiek pagatavoti no slimību ierosinātājiem. Viņš bija pārliecināts, ka īstie, „tīrie” ārstniecības līdzekļi meklējami dabā. Kad vien ārstam bija brīvs laiks, viņš devās prom no Londonas, stundām ilgi klejoja pa Anglijas pļavām, kalniem un pauguriem un saprata, ka ar medicīniskām zināšanām ir par maz, lai atrastu līdzekļus, kas varētu aizstāt visas septiņas nozodes. Ir jāpaļaujas uz intuīciju un sirdsbalsi!
1928. gads ir Baha atklātās jaunās ārstēšanas metodes dzimšanas gads. Kādā septembra dienā ārsts devās uz mazu pilsētiņu Velsā – Krikhovelu (Crickhowell) – un no pastaigas gar upi Asku (Usk) uz Londonas laboratoriju līdzi atveda trīs augus – puķu sprigani (angļu val. Impatiens), lāsaino pērtiķmutīti (Mimulus) un balto mežvīteni (Clematis). Ārstniecības līdzekļus no šiem augiem viņš sākotnēji pagatavoja ar homeopātisko metodi. Ārstēšana ar šiem līdzekļiem, ņemot vērā tikai un vienīgi pacienta personību, deva tūlītējus un izcilus rezultātus.
1928. gads ir Baha atklātās jaunās ārstēšanas metodes dzimšanas gads. Kādā septembra dienā ārsts devās uz mazu pilsētiņu Velsā – Krikhovelu (Crickhowell) – un no pastaigas gar upi Asku (Usk) uz Londonas laboratoriju līdzi atveda trīs augus – puķu sprigani (angļu val. Impatiens), lāsaino pērtiķmutīti (Mimulus) un balto mežvīteni (Clematis). Ārstniecības līdzekļus no šiem augiem viņš sākotnēji pagatavoja ar homeopātisko metodi. Ārstēšana ar šiem līdzekļiem, ņemot vērā tikai un vienīgi pacienta personību, deva tūlītējus un izcilus rezultātus.
1930. gada maijā 43 gadu vecumā, atrodoties karjeras virsotnē, Bahs atstāja savu ārsta privātpraksi Londonā, lai dabā meklētu jaunus, tīrus ārstniecības līdzekļus. Kolēģi neslēpa izbrīnu, jo viņi uzskatīja Bahu par vadošo medicīnas pētnieku, ģēniju, kas veicis un veiks nozīmīgus atklājumus medicīnā.
Sākumā Bahs dienas pavadīja, pētot bagāto augu pasauli – pierakstot, kur un kādā augsnē tie aug, ziedu krāsu, formu un ziedlapiņu skaitu, kā arī to, kā tie pavairojas. E. Baham bija mērķis, taču nebija skaidra plāna, kā to sasniegt.
Reiz Bahs saņēma uzaicinājumu piedalīties kādā banketā, ko viņš negribīgi pieņēma. Laiku īsinādams, Bahs sāka vērot cilvēkus un pēkšņi atskārta, ka cilvēkus var iedalīt noteiktos tipos – pēc tā, kā viņi ēd, kā smaida, kā kustina rokas un galvas, ko pauž viņu sejas izteiksme un kādā tonī viņi runā. Pār ārstu nāca atklāsme – vienai grupai piederīgie necieš no vienām un tām pašām slimībām, bet gan līdzīgi reaģē uz slimībām, lai kādas tās būtu. Bahs nolēma katram cilvēku tipam atrast atbilstošo ārstniecības līdzekli savvaļas augu vidū. Šī augu grupa vēlāk ieguva nosaukumu Divpadsmit Dziednieki.
Tajā pat gadā Bahs atklāja arī ziedu esenču pagatavošanas metodi – saules metodi: kādā agrā maija rītā ārsts, kā ierasts, klejoja pa pļavām, kur zāle vēl joprojām bija rasas klāta un rasas pilienos atmirdzēja austošā saule. Pēkšņi viņam prātā ienāca doma, ka katrs rasas piliens saules staru ietekmē ir uzņēmis auga īpašības. Šāda auga dziedinošā spēka ekstrahēšanas metode ir tikpat vienkārša kā bitei medus – vispilnīgākā no visiem ēdieniem – vākšana. Pārbaudot savākto rasas pilienu iedarbību, E. Baha pārliecība apstiprinājās. Šādā veidā pagatavojot ārstniecības līdzekļus, tiek izmantotas visas četras dabas stihijas – uguns, zeme, gaiss un ūdens.
Sākumā Bahs dienas pavadīja, pētot bagāto augu pasauli – pierakstot, kur un kādā augsnē tie aug, ziedu krāsu, formu un ziedlapiņu skaitu, kā arī to, kā tie pavairojas. E. Baham bija mērķis, taču nebija skaidra plāna, kā to sasniegt.
Reiz Bahs saņēma uzaicinājumu piedalīties kādā banketā, ko viņš negribīgi pieņēma. Laiku īsinādams, Bahs sāka vērot cilvēkus un pēkšņi atskārta, ka cilvēkus var iedalīt noteiktos tipos – pēc tā, kā viņi ēd, kā smaida, kā kustina rokas un galvas, ko pauž viņu sejas izteiksme un kādā tonī viņi runā. Pār ārstu nāca atklāsme – vienai grupai piederīgie necieš no vienām un tām pašām slimībām, bet gan līdzīgi reaģē uz slimībām, lai kādas tās būtu. Bahs nolēma katram cilvēku tipam atrast atbilstošo ārstniecības līdzekli savvaļas augu vidū. Šī augu grupa vēlāk ieguva nosaukumu Divpadsmit Dziednieki.
Tajā pat gadā Bahs atklāja arī ziedu esenču pagatavošanas metodi – saules metodi: kādā agrā maija rītā ārsts, kā ierasts, klejoja pa pļavām, kur zāle vēl joprojām bija rasas klāta un rasas pilienos atmirdzēja austošā saule. Pēkšņi viņam prātā ienāca doma, ka katrs rasas piliens saules staru ietekmē ir uzņēmis auga īpašības. Šāda auga dziedinošā spēka ekstrahēšanas metode ir tikpat vienkārša kā bitei medus – vispilnīgākā no visiem ēdieniem – vākšana. Pārbaudot savākto rasas pilienu iedarbību, E. Baha pārliecība apstiprinājās. Šādā veidā pagatavojot ārstniecības līdzekļus, tiek izmantotas visas četras dabas stihijas – uguns, zeme, gaiss un ūdens.
1930. gadā Bahs savā ārsta darba pieredzē veiktos novērojumus un gūtās atziņas apkopoja un 1931. gadā publicēja grāmatā „Ārstējies pats!”. Šajā darbā atspoguļoti Baha atklātās ziedu terapijas pamatprincipi, slimības un atveseļošanās filozofija. 1930.–1932. gadā Bahs atklāja pārējos deviņus augus no Divpadsmit Dziednieku grupas – parasto ancīti (Agrimony), parasto cigoriņu (Chicory), ārstniecības verbēnu (Vervain), čemuru augustiņu (Centaury), vasaras žultszālīti (Scleranthus), purva sermulīti (Water Violet), rūgto drudzenīti (Gentian) un naudiņu saulrozīti (Rock Rose). Vasarās Bahs klejoja pa Anglijas pļavām un kalniem, meklēdams jaunus ārstniecības līdzekļus, bet ziemās ar ziedu esencēm ārstēja pacientus.
1932. gadā Londonā, Reidženta parkā, Bahs sarakstīja grāmatu „Atbrīvo sevi pats!”, kurā vienkāršā veidā paskaidrots, kā cilvēki var iemācīties sekot savai intuīcijai un, uzticoties savām iekšējām zināšanām, var nodzīvot šo dzīvi laimīgi un veseli. Šajā gadā viņš pirmo reizi izdeva arī grāmatu „Divpadsmit Dziednieki”, kurā aprakstīta jauno ārstniecības līdzekļu lietošana. Lai šī vienkāršā un efektīvā ārstēšanās metode ar augiem kļūtu pazīstama pēc iespējas plašākai auditorijai, Bahs avīzēs lika sludinājumus. Šādi rīkojoties, Bahs saņēma Lielbritānijas Ārstu biedrības nosodījumu.
1933. gadā Bahs atklāja pirmos četrus līdzekļus no grupas „Septiņi palīgi” – Eiropas uleksu (Gorse), parasto ozolu (Oak), dziedinošu avotu ūdeni (Rock Water) un parasto virsi (Heather). Šie ārstniecības līdzekļi palīdz pārvarēt dzīves gaitā izveidojušos paradumus, respektīvi, ilgstošas negatīvas emocijas. Pagatavotās tinktūras E. Bahs piegādāja divām Londonas aptiekām ar noteikumu, lai tās pārdod tik lēti, cik iespējams.
1933. gadā Bahs atklāja pirmos četrus līdzekļus no grupas „Septiņi palīgi” – Eiropas uleksu (Gorse), parasto ozolu (Oak), dziedinošu avotu ūdeni (Rock Water) un parasto virsi (Heather). Šie ārstniecības līdzekļi palīdz pārvarēt dzīves gaitā izveidojušos paradumus, respektīvi, ilgstošas negatīvas emocijas. Pagatavotās tinktūras E. Bahs piegādāja divām Londonas aptiekām ar noteikumu, lai tās pārdod tik lēti, cik iespējams.
1934. gadā Bahs apmetās uz dzīvi Oksfordšīrā, mazā ciematiņā Sotvelā (Sotwell). Vēl šodien mājā, kurā Bahs strādāja, – Mauntvērnonā (Mount Vernon) – atrodas Edvarda Baha centrs. 1934. gadā ārsts atklāja atlikušos trīs augus no „Septiņu palīgu” grupas – Eiropas olīvkoku (Olive), īsto vīnkoku (Vine) un zaraino lāčauzu (Wild Oat), kā arī publicēja grāmatu „Divpadsmit Dziednieki un Septiņi Palīgi”. E. Bahs uzskatīja, ka jaunā ārstēšanas un ārstēšanās sistēma ir pilnīga, taču maldījās.
1935. gadā sešu mēnešu laikā Baham bija lemts atklāt vēl 19 dziedinošus savvaļas augus, kurus, izņemot parastās zirgkastaņas ziedus, viņš pagatavoja ar vārīšanas metodi. Šajā laikā E. Baha jūtīgums bija kļuvis ārkārtīgi izteikts – viņš personiski izjuta tos emocionālos stāvokļus, kuriem bija nepieciešams atrast piemēroto ārstniecības augu dabā, piemēram, bailes, depresiju, šoku un bēdas, dziļu sarūgtinājumu, apātiju un izmisumu, un kas atspoguļojās arī fiziskajā ķermenī – čūlām klātas kājas, matu izkrišana, dedzinoši izsitumi uz ādas, redzes pasliktināšanās u.c. Kad īstais līdzeklis bija atrasts, garīgie un fiziskie simptomi izzuda.
1935. gadā sešu mēnešu laikā Baham bija lemts atklāt vēl 19 dziedinošus savvaļas augus, kurus, izņemot parastās zirgkastaņas ziedus, viņš pagatavoja ar vārīšanas metodi. Šajā laikā E. Baha jūtīgums bija kļuvis ārkārtīgi izteikts – viņš personiski izjuta tos emocionālos stāvokļus, kuriem bija nepieciešams atrast piemēroto ārstniecības augu dabā, piemēram, bailes, depresiju, šoku un bēdas, dziļu sarūgtinājumu, apātiju un izmisumu, un kas atspoguļojās arī fiziskajā ķermenī – čūlām klātas kājas, matu izkrišana, dedzinoši izsitumi uz ādas, redzes pasliktināšanās u.c. Kad īstais līdzeklis bija atrasts, garīgie un fiziskie simptomi izzuda.
1936. gadā Bahs bija pārliecināts, ka viņa ārstniecības sistēma ir pilnīga. Lielbritānijas Ārstu biedrība atkārtoti kritizēja Baha darbu, it īpaši tāpēc, ka viņa palīgiem nebija medicīniskas izglītības, un vēlējās izslēgt Bahu no ārstu reģistra. Atbildes vēstulē Edvards Bahs rakstīja: „Esmu pārliecinājies, ka savvaļas augu lietošana ir ļoti vienkārša un šo augu dziedinošais spēks iedarbojas brīnišķīgi, tāpēc esmu pametis tradicionālo medicīnu.” Atbildes vēstule no Ārstu biedrības izpalika.
Septembrī Bahs publicēja grāmatu „Divpadsmit Dziednieki un citi ārstniecības līdzekļi”, kurā vienkārši un kodolīgi aprakstīta visu 38 ārstniecības līdzekļu lietošana. Lai par augu terapiju, kur ikviens visu, sākot ar līdzekļu pagatavošanu un beidzot ar lietošanu, var paveikt pats, informētu plašāku publiku, E. Bahs plānoja apceļot Angliju, lasot lekcijas. Ar pirmo lekciju – „Ārstēšana ar augiem” – Bahs uzstājās Valingfordā savā 50 gadu jubilejā.
1936. gada 27. novembrī Baha sirds miegā pārstāja pukstēt. Edvards Bahs, kas sevi dēvēja par augu pazinēju, nevis ārstu, savu mērķi – tīru, maigu un dabisku ārstniecības līdzekļu atrašanu – sasniedza, sekojot Dvēseles aicinājumam.
Septembrī Bahs publicēja grāmatu „Divpadsmit Dziednieki un citi ārstniecības līdzekļi”, kurā vienkārši un kodolīgi aprakstīta visu 38 ārstniecības līdzekļu lietošana. Lai par augu terapiju, kur ikviens visu, sākot ar līdzekļu pagatavošanu un beidzot ar lietošanu, var paveikt pats, informētu plašāku publiku, E. Bahs plānoja apceļot Angliju, lasot lekcijas. Ar pirmo lekciju – „Ārstēšana ar augiem” – Bahs uzstājās Valingfordā savā 50 gadu jubilejā.
1936. gada 27. novembrī Baha sirds miegā pārstāja pukstēt. Edvards Bahs, kas sevi dēvēja par augu pazinēju, nevis ārstu, savu mērķi – tīru, maigu un dabisku ārstniecības līdzekļu atrašanu – sasniedza, sekojot Dvēseles aicinājumam.